11. UDP - Lietotāja pakešu protokols

11.01 Ievads

UDP Ir vienkāršs, uz paketēm orientēts transporta slāņa protokols: Katra izvades operācija procesā, kurš ir UDP avots rada tieši vienu UDP paketi, kas savukārt izraisa vienu nosūtīto IP paketi. Šī ir UDP atšķirība no plūsmveida protokoliem, piemēram, TCP, kur lietotnes uzrakstīto datu kopumam ir ļoti netiešs sakars ar to, kas patiesībā tiek nosūtīts katrā IP paketē. 11.1.attēls parāda UDP paketes iekapsulēšanu IP paketē. 

#pic("f_11_1.gif","300") 11.1.attēls: UDP iekapsulēšana

RFC 768 [Postel 1980] ir UDP oficiālā specifikācija.

UDP negarantē pārraides uzticamību: tas pārsūta paketes, kuras lietotne raksta IP slānī, bet nav garantiju, ka tās jebkad sasniegs galamērķi. Ņemot vērā šo uzticamības trūkumu, pirmajā brīdī varētu rasties kārdinājums izvairīties no UDP un arvien izmantot drošu protokolu, piemēram, TCP. Pēc tam, kad 17.nodaļā būsim aprakstījuši TCP protokolu, atgriezīsimies pie šīs tēmas un redzēsim, kādi lietotņu veidi var lietot UDP. 

Lietotnē izmantojot UDP ir jāuzmana IP paketes izmērs. Ja tas pārsniedz tīkla MTU (sk. 2.8 nodaļu), tad IP pakete tiek fragmentēta. MTU ievērošana attiecas uz jebkuru tīklu, kuram cauri paketei jāceļo, ne tikai uz tiem tīkliem, kam pieder paketes avots un galapunkts. 2.9.nodaļā tas tika definēts kā maršruta maksimālā vienība. IP fragmentāciju aplūkosim nodaļā 11.5.