25. SNMP - Vienkāršs tīkla pārvaldības protokols

25.01 Ievads

Organizācijā pieaugot datortīklu skaitam un šajos tīklos saslēgto sistēmu daudzveidībai (dažādu piegādātāju maršrutētāji, hosti ar iekļautu maršrutēšanas funkciju, terminālie serveri, u.c.), kļūst būtiski pārvaldīt visas šīs sistēmas vienotā ietvarā. Šajā nodaļā apskatīsim standartus, ko izmanto Interneta protokolu stekā, lai pārvaldītu tīklus. 

Tīkla pārvaldība TCP/IP internetā nozīmē tīkla pārvaldības stacijas (pārvaldītājus), kas komunicē ar tīkla elementiem. Tīkla elementi ir visi, kas darbina TCP/IP protokolu virkni: hosti, maršrutētāji, X termināļi, termināli serveri, drukas, utml. Programmatūra tīkla elementā, kas darbina tīkla pārvaldības rīkus tiek saukta par aģentu. Pārvaldības stacijas parasti ir darbstacijas ar krāsainiem ekrāniem, kas grafiski parāda būtiskus faktus par uzraugāmajiem tīklu elementiem (kuri datu posmi strādā un kuri nē, trafika apjomu dažādos posmos laika gaitā, utml.). 

Komunikācija var notikt divos virzienos: pārvaldītājs jautā aģentam konkrētu vērtību ("cik daudzus ICMP "port unreachable" ziņojumus tavs elements ir ģenerējis?"), vai arī aģents ziņo pārvaldītājam, ka ir noticis kaut kas svarīgs ("pievienotais interfeiss ir nobrucis"). Pārvaldītājam jābūt iespējai uzstādīt mainīgo vērtības aģentā ("nomaini noklusēto IP TTL vērtību uz 64") kā arī iespējai nolasīt vērtības. TCP/IP tīklu pārvaldībai ir 3 daļas: 

1. Pārvaldības informācijas bāze (MIB), kas norāda, kurus mainīgos uztur tīkla elements (t.i. informāciju, ko pārvaldītājs var lasīt un uzstādīt). RFC 1213 [McCloghrie and Rose 1991] apraksta šīs bāzes 2. versiju, ko sauc MIB-II.
2. Kopīgas struktūras un identifikācijas shēma, ko lieto lai atsauktos uz mainīgajiem MIB'ā. To sauc par pārvaldības informācijas struktūru (SMI) un ko apraksta RFC 1155 [Rose and McCloghrie 1990]. Piemēram, SMI apraksta, ka "Counter" ir vesels nenegatīvs skaitlis, kas pieņem vērtības no 0 līdz 4,294,967,295, un tad atritinās atpakaļ uz 0.
3. Protokols starp pārvaldītāju un elementu, ko sauc par vienkāršu tīklu pārvaldības protokolu. RFC 1157 [Case et al. 1990] apraksta šo protokolu, t.i. apmaināmu pakešu formātu. Lai gan var lietot dažādus transporta protokolus, SNMP parasti balstās uz UDP. 

Minētie trīs RFC nosaka to, ko šobrīd sauc par SNMPv1, vai vienkārši SNMP, kas ir šīs nodaļas tēma. 1993.g. laikā tika publicēti papildu RFC, kas aprakstīja SNMPv2, ko aprkastām 25.12.nodaļā. 

Mūsu pieeja SNMP šajā nodaļā ir vispirms aprakstīt protokolu starp pārvaldītāju un aģentu. UPēc tam skatīties uz datu tipiem dažādos mainīgajos, ko uztur aģents. Mēs aprakstām informācijas datubāzi, ko uztur aģents (MIB), aplūkojot tās protokolu grupas, ko esam šajā grāmatā aplūkojuši: IP, UDP, TCP, utt. Katrā etapā parādām piemērus, kuri sasaista tīklu pārvaldību ar agrāk izklāstītajiem protokolu jēdzieniem.