04. ARP - Adresu noteikšanas protokols

Šajā nodaļā risināmā problēma ir tā, ka IP adresēm ir jēga tikai TCP/IP protokolu steka ietvaros. Datu posmā (piemēram Ethernet'ā vai token-ring'ā) ir cita adresācijas metode (bieži vien 48-bitu adreses), kas jāievēro ikvienam tīkla slānim, kurš izmanto šo datu posmu. Tāds tīkls kā Ethernet var tikt izmantots dažādu tīklu slāņiem vienlaikus. Piemēram, mītņu kopums, kas lieto TCP/IP un cits mītņu kopums, kas izmanto kādu personāldatoru tīklu lietotni, var lietot to pašu fizisko kabeli. 

Tad, kad Etherneta kadru nosūta no viena LAN mītnes uz citu, 48-bitu Ethernet'a adrese nosaka, kuram interfeisam šis kadrs ir domāts. Iekārtu dziņu lietotne nekad neskatās uz IP paketes IP galamērķa adresi. 

Adresu noteikšanas protokols nodrošina attēlojumu starp divām dažādām adrešu formām: 32-bitu IP un datu posma adresēm. RFC 826 [Plummer 1982] ir ARP specifikācija. Attēls 4.1 parāda divus protokolus, par ko mēs runājam šajā un nākamajā nodaļā - ARP (adresu noteikšanas protokols) un RARP (reversais adrešu noteikšanas protokols). 

#pic("f_4_1.gif", "200") Attēls 4.1: Adrešu rezolūcijas protokoli ARP un RARP

ARP nodrošina dinamisku attēlojumu no IP adreses uz atbilstošo aparatūras adresi. Izmantosim jēdzienu "dinamisks", jo tas notiek automātiski un parasti nav ne programmas lietotāju, ne admistratora uzdevums. RARP izmanto sistēmās bez diska dziņa (parasti bezdiska darbstacijas jeb X termināļi), bet tam vajadzīga sistēmas administratora manuāla konfigurēšana. Mēs to aplūkojam 5.nodaļā.